Līdzatkarība – paaudžu mantojums

Līdzatkarība attiecībās, tā netiek uzskatīta par psihisku traucējumu, bet gan par psihes attīstības krīzi, kuru psihe cenšas pabeigt pie pirmās iespējas jau pieaugušā vecumā.

Kas ir līdzatkarīgas attiecības? Kā tās veidojas? Kādas grūtības tās nes sev līdzi? Kā sevi pasargāt no iekrišanas līdzatkarīgu attiecību tīklos? Visus šos jautājumus esmu uzdevusi sev pati, jo būtībā 98% no sabiedrības skar šis jautājums, tādēļ ka līdzatkarīgas attiecības ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kura no paaudzes paaudzē tiek nodota caur mūsu ģimenes audzināšanas metodēm un savstarpējām attiecībām ģimenē.

Līdzatkarība veidojas kā sekas nepabeigtam bērna psiholoģiskās atdalīšanās procesam bērnībā (aptuveni līdz 12 gadu vecumam). Lai bērns veiksmīgi “psiholoģiski piedzimtu”, ir nepieciešams, lai bērna dzīves pirmajās 24 h starp māti un bērnu, kā arī starp tēvu un bērnu izveidotos saikne (bērns tiek ņemts rokās, glāstīts, mīļots). Ja saiknes izveidošanās šajā laikā ir traucēta, ir iespējams saikni izveidot arī vēlāk, taču tas prasīs vairāk laika un enerģijas no vecāku puses. Galvenā doma ir – ka sākotnēji, kad bērns ir mazs, vecākiem ir veiksmīgi jāpievienojas bērnam, apmierinot bērna fiziskās un emocionālās vajadzības, un līdz bērna 6 gadu vecumam pakāpeniski jāatvienojas, dodot viņam lielāku patstāvību, lai turpinātos bērna psiholoģisko izmēģinājumu fāze, kur bērns eksperimentē ar tuvību un attālumu attiecībās ar vecākiem, bez grūtībām virzoties uz priekšu un atpakaļ. Tas nozīmē, ka bērns bez sarežģījumiem saņem uzmanību no vecāku puses, kad izrāda tādu nepieciešamību, un var novērsties no vecāku uzmanības bez pārmetumiem un prasībām no vecāku puses, droši attālinoties no vecākiem citā virzienā.

Ja šajā procesā rodas grūtības ar vecāku pievienošanos vai atvienošanos, rezultātā veidojas līdzatkarības fenomens. Grūtības varētu radīt vecāku trauksme no savienošanās ar bērnu (var rasties izjūta, ka bērna vajadzības pilnībā pārņems vecākus tā, ka nepaliks vieta viņu pašu vajadzību apmierināšanai) vai arī, ja pievienošanās ir izdevusies veiksmīgi, var parādīties trauksme atdalīšanās stadijā, kur vecākiem var rasties izjūta, ka bērns viņus pametīs, tādēļ bieži vien vecāki translē bērniem pretrunīgus vēstījumus, kuri traucē bērna normālai attīstībai. Var gadīties, ka grūtības rodas abos iepriekš minētajos posmos. Kad bērns emocionāli atdalās no savas ģimenes, pirmos pāris gadus ļoti būtisks ir vecāku atbalsts un emocionālā klātesamība, lai bērns neieslīgtu emocionālā līdzatkarībā. Tas nozīmē ļaut bērnam eksperimentēt, piedzīvot dažādas situācijas un spēt uzklausīt bez pārlieku liela satraukuma, atbalstīt, kad tas nepieciešams.

Ja bērnībā šis process nav noritējis pietiekami veiksmīgi, pastāv liels risks, ka cilvēkam būs vēlme pieaugušo attiecībās uzņemties nesamērīgi lielas rūpēs par otra personīgajām vajadzībām. Piemēram, vīrs uzņemas darboties ar finansēm, sieva gādā par saimniecību mājās, taču visu darbību pamatā ir trauksme, ka pretējā gadījumā otrs partneris var pamest vai vilties, un šī trauksme bloķē paust savas patiesās jūtas. Un cita situācija – abi partneri ir spējīgi parūpēties paši par sevi pilnā apmērā, taču dala pienākumus, par tiem iepriekš vienojoties, – šo attiecību formu sauc par sadarbību, un tādā veidā tiek veidotas savstarpēji atkarīgas attiecības, kas ir pretējas līdzatkarīgām attiecībām.

Kā jau iepriekš minēju, viena no līdzatkarības izpausmēm ir grūtības izjust un paust savas emocijas. Vienīgais, ko līdzatkarīgais reizēm sev ļauj izpaust, ir „kašķīgās” emocijas, kuru laikā viņš savas emocijas izreaģē, vainojot citus cilvēkus sev apkārt. Tas līdzatkarīgajam palīdz nomaskēt dziļākus un patiesākus pārdzīvojumus. Līdzatkarīgie ļoti maz zina par savām jūtām. Mēs kopumā sabiedrībā pārspīlējam mūsu racionālā prāta funkcijas un faktiski ignorējam mūsu emociju funkcijas. Mūsu emocijas ir mūsu iekšējie orientieri, kas mums parāda, kas mums ir svarīgs un nozīmīgs, lai veiksmīgi pieņemtu lēmumus savā dzīvē. Pastāv piecas pamatemocijas:

1. Dusmas – dabiska reakcija, kad jūsu pamatvajadzības vai vēlmes nav apmierinātas. Cilvēki var neļaut sev izpaust dusmu emocijas vai baidīties tās izpaust.

2. Bailes – dabiska reakcija, kad apzināmies fiziskas vai emocionālas briesmas. Cilvēki var neļaut sev izjust bailes, baidoties zaudēt spriestspēju. Cilvēki var izmantot bailes, lai maskētu dusmas.

3. Skumjas – dabiska reakcijas uz cilvēka, lietas vai attiecību (reālu vai iedomātu) zaudējumu. Tā ir svarīga atteikšanās daļa no tā, kam cilvēks ir pieķēries.

4. Satraukums – dabiska reakcija, kad cilvēks sagaida kaut ko patīkamu, nezināmu vai izaicinošu. Bailes un satraukums ir cieši saistīti savā starpā. Dažiem bērniem ir bijis liegts izpaust satraukumu.

5. Laime vai prieks – dabiska apmierinājuma reakcija, kad cilvēks saņem kāroto, nepieciešamo vai efektīvi kaut ko realizē. Daudzi cilvēki nezina, ka var būt efektīvi un laimīgi.

Ciešanas parasti ir slēptas bailes vai dusmas, kuras cilvēks neļauj sev izjust. Ir svarīgi pareizi atpazīt savas emocijas un iemācīties tās izmantot kā informācijas avotu lēmumu pieņemšanā. Emocijas un jūtas ir dabiska un normāla reakcija uz cilvēka pārdzīvojumiem. Bez savu emociju pilnīgas apzināšanās cilvēki zaudē spēju patiesi un dziļi izjust savu dzīvi.

Līdzatkarības grūtības pieaugušā vecumā var radīt ilgstošas grūtības ģimenes attiecībās, darba jomā (kā viens no izdegšanas sindroma cēloņiem) un daudzās citās dzīves jomās. Tas kopumā pazemina labklājības līmeni ikdienā, rada paaugstinātu stresu un ciešanas. Šajā gadījumā viens no risinājumiem var būt lēmums par palīdzības meklēšanu pie speciālistiem: psihologa vai psihoterapeita.

Terapijas galvenais uzdevums būs izstrādāt nepabeigtās savienošanās un atdalīšanās stadijas. Atveseļošanās process būs veiksmīgs, ja klientam būs vēlme mainīties, drosme aplūkot savu dzīvi citādākā gaismā un gatavība lūgt palīdzību. Terapijas procesā būs nepieciešams nodibināt līdzvērtīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kur klients būs gatavs strādāt patstāvīgi un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, mācīsies no jauna just savas emocijas, apzināsies savas vajadzības un mācīsies tās apmierināt.

 

Klīniskais psihologs Viktorija Zariņa

Materiāls sagatavots pēc: Берри Уайнхолд, Дженей Уайнхолд (2002 ) “Освобождение от созависимости”.

Kurš ir atbildīgs par manu labsajūtu?

Katrs cilvēks visticamāk kaut reizi dzīvē sev ir uzdevis jautājumu, kā kļūt laimīgam. Psiholoģiskā un subjektīvā labklājība ir plaši pētītas dažādās psiholoģijas jomās, visbiežāk pozitīvās psiholoģijas virzienā. Daudzi pētnieki ir mēģinājuši definēt, kas tad ir laimes un labklājības izjūta. A. Kempbels 1976. gadā uzskatīja, ka apmierinātība ar dzīvi atspoguļo cilvēka uztverē atstatumu līdz personīgo mērķu realizācijai – cik tālu vai tuvu cilvēks redz iespējas realizēt savas ieceres. Savukārt N. Bredberns uzskatīja, ka labklājību veido balanss starp negatīvajām un pozitīvajām emocijām. Viņu galvenokārt interesēja, kā cilvēki tiek galā ar ikdienas grūtībām. Rodžers (Roger, 1961) saviem pētījumiem veltīja aptuveni 60 gadus un visbeidzot psiholoģisko labklājību apzīmēja ar izdevušos dzīvi. Viņš ticēja, ka katram ir jātiecas kļūt par harmoniski funkcionējošu personu, kura ir atvērta pieredzei, tic sev un pilnveidojas savas dzīves laikā.

Psiholoģijas profesore Kerola Rifa savos agrākajos pētījumos (Ryff, 1989) identificēja psiholoģiskās labklājības pamataspektus: autonomiju, prasmi īstenot ikdienas vajadzības, pozitīvas attiecības ar citiem, dzīves mērķa izjūtu, personības izaugsmi un sevis pieņemšanu. Rifa koncentrējās uz psiholoģiskās labklājības definēšanu un izmērīšanu. Darba rezultātā viņa nonāca pie 6 laimes pamatprincipiem.

Princips	Izteikta apmierinātības izjūta	Izteikta neapmierinātības izjūta
Sevis pieņemšana	Pozitīva attieksme pret sevi, sevis dažādo īpašību (pozitīvās un negatīvās) apzināšanās, pagātnes pieredzes pozitīva izjūta.	Neapmierinātība ar sevi, vilšanās pagātnes notikumos, neapmierinātība ar kādu no piemītošajām īpašībām, vēlme būt citādākam nekā ir pašlaik.
Pozitīvas attiecības ar citiem	Siltas, apmierinošas, uzticības pilnas attiecības ar citiem, ņem vērā citu vajadzības, ir spējīgs uz citu cilvēku izpratni, emociju paušanu un tuvību attiecībās, izprot attiecību mijiedarbības pamatprincipus.	Vēsas attiecības ar citiem, grūtības būt atvērtam un maigam, raizes par citiem, izolētības izjūta, augsts stresa līmenis tuvās attiecībās.
Autonomija	Izteiktas spējas pieņemt lēmumus par savu dzīvi, neatkarība, spējas stāties pretim sabiedrības spiedienam, uzvedību regulē iekšējie mērķi un nodomi.	Vēlme atbilst citu cerībām un gaidām, citu vērtējumi un spriedumi ietekmē svarīgu lēmumu pieņemšanu, pakļaujas sabiedrības spiedienam.
Prasmes īstenot ikdienas vajadzības	Ir prasmes organizēt ikdienas notikumus savā dzīvē, efektīvi izmanto dzīves dotās iespējas, ir spējas izvēlēties vai radīt apstākļus personisko vajadzību apmierināšanai.	Grūtības organizēt savu ikdienu, izjūta, ka nav spējīgs ietekmēt vidi ap sevi, vāji izmanto dzīves sniegtās iespējas.
Dzīves mērķa izjūta	Jēgas esamība un virziena izjūta dzīvē, uzskats, ka jēga ir gan pagātnei, gan nākotnei, ir mērķi un iemesli dzīvot.	Dzīves jēgas neesamība, maz dzīves mērķu, nav dzīves virziena izjūtas, nesaskata dzīves pagātnes jēgu, nepastāv uzskati, kas piešķir dzīvei jēgu.
Personības izaugsme	Izjūta par nepārtrauktu pilnveidošanos, saredz savu izaugsmi, ir atvērts pieredzei, ir izjūta par savu spēju izmantošanu, palielina sevis apzināšanos un pilnveidojas.	Personīgās stagnācijas izjūta, izjūt garlaicību un neieinteresētību ikdienā, izjūta, ka nespēj mainīt savu attieksmi vai uzvedību.

Subjektīvā labklājība, pēc zinātnieku domām, ir līdzsvara punkts starp cilvēka resursiem (spējām un talantiem) un dzīves izaicinājumiem (grūtībām un sarežģījumiem).

 Katru reizi, kad cilvēks sastopas ar izaicinājumu, viņa izaicinājumu un resursu sistēma nonāk disbalansa stāvoklī un cilvēks ir spiests pielāgoties situācijai, izmantojot savas spējas un talantus, lai pārvarētu grūtības, atrisinātu situāciju. Būtībā stabila psiholoģiskā labklājība nozīmē to, ka atbilstoši cilvēka psiholoģiskajām, sociālajām un psihiskajām iespējām ir nepieciešami noteikti līdzīga veida izaicinājumi. Ja izaicinājumi ir pārāk lieli, labklājības izjūta zūd, jo ir izjaukts balanss. Tāpat izaicinājumu trūkums noved pie „stagnācijas”, kas atkal novestu pie disbalansa. Tas liek secināt, ka katram cilvēkam piemīt unikāls resursu kopums, kas nosaka, vai uzdevums, ar kuru cilvēks sastopas, ir ikdienas rutīna, izaicinājums vai risks. Tādā veidā cilvēks ir tas, kurš pieņem lēmumu un izvēlas, kam dot priekšroku, paverot sev iespēju kļūt meistarīgam un efektīvam savā dzīvē. Laime nav kaut kas, kas vienkārši notiek – tas ir radīts, kultivēts un pašrocīgi sasniegts stāvoklis. Šāds skatījums nodod atbildību par personīgo labklājību katra paša rokās, mācot, ka, paaugstinot savas prasmes vai izaicinājumu līmeni, cilvēks ir spējīgs kontrolēt kopējo līdzsvara stāvokli.

Atkārtojam semināru vecākiem "Bērns neklausa! Ko darīt?"

Seminārs paredzēts kā 2,5-3 stundas gara lekcija vecākiem, kuri audzina bērnus līdz septiņu gadu vecumam. Semināra gaitā vecākiem tiks piedāvāts apgūt konkrētas disciplinēšanas iemaņas un uzdot jautājumus, dalīties pieredzē ar citiem vecākiem. Dalībnieki saņems izdales materiālus, paredzēta viena kafijas pauze. Vietu skaits ierobežots.

Laiks: Sestdiena, 2018.gada 17.novembris, 13:00-16:00

Sākas bērnu emocionālās audzināšanas vecāku apmācības grupa

Nodarbību sākums: 08.11.2018., pl.18.00

Nodarbības vadīs: klīniskais psihologs Viktorija Zariņa un klīniskais psihologs Jekaterina Semdjankina

Pieteikšanās: [email protected], vai Jekaterina t:27501020

Ja Jūs audzināt bērnu vecumā līdz 7 gadiem, un Jums ir radušies jautājumi par bērna audzināšanu, šī ir iespēja iesaistīties vecāku apmācības grupā, lai labāk izprastu sava bērna uzvedību un iemācītos to vadīt reizēs, kad bērns ir patvaļīgs, nepaklausīgs vai agresīvs.

BEA programmas mērķi:

- veicināt bērna uzticēšanos,

- mazināt trauksmi,

- nostiprināt pašcieņu,

- attīstīt saskarsmes iemaņas,

- veicināt bērna iesaistīšanos dažādās aktivitātēs,

- sekmēt attiecības ar vienaudžiem,

- veicināt emociju pašregulāciju,

- uzlabot bērnu un vecāku attiecība

Līdz 7 gadu vecumam bērnā veidojas kritiski svarīgu prasmju un spēju pamati, kas spēcīgi ietekmēs viņa turpmāko personības attīstību. BEA programma ietver 10 soļus, no kuriem katrs ir veltīts atsevišķai tēmai, kura ir īpaši svarīga veiksmīgai bērna emocionālajai attīstībai.

Apmeklējot nodarbības, vecāki sapratīs, kā bērna uzvedība ir atkarīga no viņa rakstura un īpatnībām, kā tikt galā ar dažādām situācijām.

Katrā nodarbībā vecākiem tiek sniegta informācija par attīstības īpatnībām un audzināšanas principiem, lai veiksmīgi mainītu bērna uzvedību. Citu grupas dalībnieku pieredze un atbalsts palīdz pielietot praksē uzvedības stratēģijas un uzlabot saprašanos ar savu bērnu.

Nodarbības notiek reizi nedēļā 10 nedēļu garumā, un katrs solis ir veltīts kādai svarīgai tēmai.

1. Izpratne par bērna attīstību un temperamentu

2. Kā veicināt ķermeņa kontroli un pozitīvu pašvērtējumu

3. Kā veicināt drošu piesaisti

4. Kā veicināt bērnos spēlēšanos un fantāziju

5. Kā veicināt valodas un komunikācijas spējas

6. Kā veidot pamatu pozitīvam pašvērtējumam

7. Disciplinēšanas metodes, kas veicina pašregulāciju, attīsta sirdsapziņu un morālo uzvedību

8. Kā veicināt emociju pašregulāciju

9. Kā veicināt koncentrēšanos, plānošanu un problēmu risināšanu

10. Kā veicināt sociālo kompetenci, empātiju un gādīgumu

NODARBĪBU GRAFIKS

1.nodarbība – 8.novembrī (Bērna attīstība un temperaments)

2.nodarbība – 15.novembrī (Bērna ķermeņa kontroles un pozitīva ķermeņa pašvērtējuma veicināšana)

3.nodarbība – 22.novembrī (Drošas piesaistes veidošanās)

4.nodarbība – 29.novembrī (Bērna spēlēšanās un fantāzijas attīstības veicināšana)

5.nodarbība – 6.decembrī (Valodas un komunikācijas prasmju attīstība)

6.nodarbība – 13.decembrī (Pozitīva pašvērtējuma veicināšana)

7.nodarbība – 20.decembrī (Disciplinēšanas metodes, kas veicina emociju pašregulāciju un sirdsapziņas attīstību)

8.nodarbība – 27.decembrī (Emociju pašregulācija)

9.nodarbība – 3.janvārī (Koncentrēšanās, plānošanas un problēmu risināšanas prasmju attīstības

veicināšana)

10.nodarbība – 10.janvārī (Sociālās kompetences, empātijas un gādīguma attīstības veicināšana)

Maksa par pilnu kursu ir 110 EUR. Samaksa tiek veikta divās daļās (pirmā daļa pirmajā nodarbībā, otrā daļa - trešajā nodarbībā).

ATLAIDES

- Maksājot par visu kursu pirmajā nodarbībā - maksa 100 EUR.

-Ja kursu apmeklēs abi vecāki - otram vecākam atlaide 50%. Viņam ir arī iespēja apmeklēt nodarbības izlases kārtībā un apmaksāt katru nodarbību atsevišķi, maksājot 5 EUR.

Maksājot par katru nodarbību atsevišķi -  cena 13 EUR.

SECĪGI APMEKLĒT VISAS NODARBĪBAS VIENAM NO VECĀKIEM IR ĻOTI SVARĪGI

Nodarbības notiek: 18.00, ceturtdienās (10 reizes)

Ilgums: 2.5 st.

Darba valoda: latviešu

Vieta: Eizenšteina iela 29, 3.stāvs

Ir iekļauti izdales materiāli un kafijas pauzes!

Bezmaksas seminārs "Bērns neklausa! Ko darīt?"

Aicinu uz BEZMAKSAS semināru vecākiem!!!

Laiks: Sestdiena, 2018. gada 13. oktobris at 12:00 – 15:00

Vieta: Rīga, S. Eizenšteina iela 29, 3.stāvs

Reģistrēšanās: rakstot uz e-pastu: [email protected], norādot savu vārdu un tālruņa numuru. Ja semināru paredzēts apmeklēs vairākiem cilvēkiem, tad lūgums norādīt arī cilvēku skaitu.

Panikas lēkmes tuvplānā

Mūsu laikmeta viens no izplatītākajiem traucējumiem ir panikas lēkmes. Par panikas lēkmēm sauc pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 vai vairāk sekojošiem simptomiem, izslēdzot medikamentu vai vielu lietošanas rezultātā radītos simptomus vai kādu somatisku (fizisku) saslimšanu. Simptomi parādās pēkšņi, maksimālo intensitāti sasniedzot aptuveni 10 minūšu laikā un ilgst vidēji 22-30 minūtes, atsevišķos gadījumos ilgāk. Visbiežāk sastopamie simptomi: paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss, pastiprināta svīšana, drebuļi, trīcēšana, gaisa trūkuma sajūta, aizdusa, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, kamols kaklā, paātrināta elpošana (hiperventilācija), sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē, slikta dūša vai cits ar gremošanas orgāniem saistīts diskomforts, galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas, nerealitātes izjūta, grūtības apzināties, sajust sevi, bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību, bailes nomirt, tirpšanas, saspringuma vai durstīšanas sajūta, karstuma vai aukstuma viļņi.

Kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem fizioloģiskā līmenī daba tā ir iekārtojusi, ka ikviens cilvēkam uz augstu stresu reaģē vai nu uzbrūkot vai bēgot. To nosaka cilvēka smadzeņu uzbūve. Cīņas vai bēgšanas trauksmes poga, kas ir pamatā panikas lēkmes fizioloģijai, nostrādā ķermenī tad, kad cilvēks ir saskāries ar tam pietiekoši lielu stresoru. Kas notiek ķermenī? Kad psiholoģiskais spiediens kļūst pārāk liels, tad smadzenes sūta trauksmes signālu hipotalāmam (smadzeņu daļai), kas atrodas smadzeņu pamatnē, ko sauc arī par primitīvajām smadzenēm (neracionālajām smadzenēm). Tās ir mantotas no agrīnajiem senčiem cilvēku rases civilizācijas pirmsākumos, kad cilvēki dzīvoja alās un, satiekot tīģeri, bija divas funkcijas - vai nu uzbrukt un nogalināt zvēru, vai ņemt kājas pār pleciem un glābties bēgot. Šī ir tā smadzeņu daļa, kura reaģē tīri uz emocijām un instinktiem. Ja ieslēdzas šīs smadzenes, veselais saprāts vairs nestrādā. Tad aktivizējas nervu sistēmas daļa, kas atbild par organisma noskaņošanu darbībai (uzbrukt vai bēgt). Šī trauksme ieslēdzas tad, kad ir sasniegts katram cilvēkam individuālais psiholoģiskās izturības slieksnis. Tas nodrošina milzīgu enerģijas pieplūdumu organismā. Asinīs tiek izmesta glikoze, kas ir enerģijas avots. Ieslēdzas virsnieres, vairogdziedzeris, hipofīze (hormonālās regulācijas smadzeņu daļa). Fizioloģiski cilvēkam asinīs izmainās hormonālais līmenis.

Visas reakcijas notiek dažu sekunžu laikā. Ja cilvēks situāciju izvērtē kā bīstamu, tad automātiski ieslēdzas šis stāvoklis. Mūsdienās mums vairs nav jācīnās ar zvēriem, taču par uzbrucējiem ir pārvērtušies nikni priekšnieki, citi ceļu satiksmes dalībnieki, dusmīgi partneri utt. Šīs situācijas mūs neapdraud tādā mērā, ka mums būtu jāizdzīvo, taču fizioloģiskais mehānisms darbojas ar tādu pašu spēku, it kā mums draudētu dzīvības briesmas. Primitīvajām smadzenēm nav loģikas, ja ir saņemts signāls, tiek palaista fizioloģiskā ķermeņa reakcija.

Trauksmes mehānisms tiek palaists atkarībā no mūsu nervu sistēmas tipa. Uzvedību stresa situācijās bērns iemācās no vecākiem. Tas ir izstrādājies paradums. Tas darbojas automātiski. Taču cilvēki piedomājot apzināti to var mainīt, liekot lietā jaunus reaģēšanas veidus. Panikas lēkmes biežums var būt no reizes dienā līdz dažām reizēm gadā.

Visbiežāk no panikas cieš cilvēki 18-40 gadu vecumā, bet tā var būt arī jaunākiem cilvēkiem un veciem cilvēkiem. Ļoti reti novērojama pēc 65 gadu vecuma. Dzīves laikā no panikas lēkmēm cieš 2 līdz 4 cilvēki no katriem 100 cilvēkiem. Biežāk no panikas lēkmēm cieš sievietes, nepatīkamos simptomus izjūt arī vīrieši, tomēr vīrieši retāk un neaktīvāk meklē palīdzību.

Ar laiku cilvēks var sākt izolēties no apkārtējiem, lai izvairītos no, viņaprāt, panikas izraisītājiem. Tādā veidā cilvēks sāk izvēlēties mierīgākas nodarbošanās, izvairās no noteiktām vietām, izvairās darīt konkrētas lietas. Ar laiku cilvēks var pilnīgi pašizolēties, cieš dzīves kvalitāte, taču panikas lēkmes laikā cilvēks nevar nomirt.

Par visefektīvākajām metodēm panikas lēkmju profilaksei tiek uzskatītas KBT (kognitīvi biheiviorālās terapijas) darba tehnikas.