Panikas lēkmes tuvplānā

Mūsu laikmeta viens no izplatītākajiem traucējumiem ir panikas lēkmes. Par panikas lēkmēm sauc pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 vai vairāk sekojošiem simptomiem, izslēdzot medikamentu vai vielu lietošanas rezultātā radītos simptomus vai kādu somatisku (fizisku) saslimšanu. Simptomi parādās pēkšņi, maksimālo intensitāti sasniedzot aptuveni 10 minūšu laikā un ilgst vidēji 22-30 minūtes, atsevišķos gadījumos ilgāk. Visbiežāk sastopamie simptomi: paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss, pastiprināta svīšana, drebuļi, trīcēšana, gaisa trūkuma sajūta, aizdusa, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, kamols kaklā, paātrināta elpošana (hiperventilācija), sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē, slikta dūša vai cits ar gremošanas orgāniem saistīts diskomforts, galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas, nerealitātes izjūta, grūtības apzināties, sajust sevi, bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību, bailes nomirt, tirpšanas, saspringuma vai durstīšanas sajūta, karstuma vai aukstuma viļņi.

Kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem fizioloģiskā līmenī daba tā ir iekārtojusi, ka ikviens cilvēkam uz augstu stresu reaģē vai nu uzbrūkot vai bēgot. To nosaka cilvēka smadzeņu uzbūve. Cīņas vai bēgšanas trauksmes poga, kas ir pamatā panikas lēkmes fizioloģijai, nostrādā ķermenī tad, kad cilvēks ir saskāries ar tam pietiekoši lielu stresoru. Kas notiek ķermenī? Kad psiholoģiskais spiediens kļūst pārāk liels, tad smadzenes sūta trauksmes signālu hipotalāmam (smadzeņu daļai), kas atrodas smadzeņu pamatnē, ko sauc arī par primitīvajām smadzenēm (neracionālajām smadzenēm). Tās ir mantotas no agrīnajiem senčiem cilvēku rases civilizācijas pirmsākumos, kad cilvēki dzīvoja alās un, satiekot tīģeri, bija divas funkcijas - vai nu uzbrukt un nogalināt zvēru, vai ņemt kājas pār pleciem un glābties bēgot. Šī ir tā smadzeņu daļa, kura reaģē tīri uz emocijām un instinktiem. Ja ieslēdzas šīs smadzenes, veselais saprāts vairs nestrādā. Tad aktivizējas nervu sistēmas daļa, kas atbild par organisma noskaņošanu darbībai (uzbrukt vai bēgt). Šī trauksme ieslēdzas tad, kad ir sasniegts katram cilvēkam individuālais psiholoģiskās izturības slieksnis. Tas nodrošina milzīgu enerģijas pieplūdumu organismā. Asinīs tiek izmesta glikoze, kas ir enerģijas avots. Ieslēdzas virsnieres, vairogdziedzeris, hipofīze (hormonālās regulācijas smadzeņu daļa). Fizioloģiski cilvēkam asinīs izmainās hormonālais līmenis.

Visas reakcijas notiek dažu sekunžu laikā. Ja cilvēks situāciju izvērtē kā bīstamu, tad automātiski ieslēdzas šis stāvoklis. Mūsdienās mums vairs nav jācīnās ar zvēriem, taču par uzbrucējiem ir pārvērtušies nikni priekšnieki, citi ceļu satiksmes dalībnieki, dusmīgi partneri utt. Šīs situācijas mūs neapdraud tādā mērā, ka mums būtu jāizdzīvo, taču fizioloģiskais mehānisms darbojas ar tādu pašu spēku, it kā mums draudētu dzīvības briesmas. Primitīvajām smadzenēm nav loģikas, ja ir saņemts signāls, tiek palaista fizioloģiskā ķermeņa reakcija.

Trauksmes mehānisms tiek palaists atkarībā no mūsu nervu sistēmas tipa. Uzvedību stresa situācijās bērns iemācās no vecākiem. Tas ir izstrādājies paradums. Tas darbojas automātiski. Taču cilvēki piedomājot apzināti to var mainīt, liekot lietā jaunus reaģēšanas veidus. Panikas lēkmes biežums var būt no reizes dienā līdz dažām reizēm gadā.

Visbiežāk no panikas cieš cilvēki 18-40 gadu vecumā, bet tā var būt arī jaunākiem cilvēkiem un veciem cilvēkiem. Ļoti reti novērojama pēc 65 gadu vecuma. Dzīves laikā no panikas lēkmēm cieš 2 līdz 4 cilvēki no katriem 100 cilvēkiem. Biežāk no panikas lēkmēm cieš sievietes, nepatīkamos simptomus izjūt arī vīrieši, tomēr vīrieši retāk un neaktīvāk meklē palīdzību.

Ar laiku cilvēks var sākt izolēties no apkārtējiem, lai izvairītos no, viņaprāt, panikas izraisītājiem. Tādā veidā cilvēks sāk izvēlēties mierīgākas nodarbošanās, izvairās no noteiktām vietām, izvairās darīt konkrētas lietas. Ar laiku cilvēks var pilnīgi pašizolēties, cieš dzīves kvalitāte, taču panikas lēkmes laikā cilvēks nevar nomirt.

Par visefektīvākajām metodēm panikas lēkmju profilaksei tiek uzskatītas KBT (kognitīvi biheiviorālās terapijas) darba tehnikas.