12. mar. 2018
Kurš ir atbildīgs par manu labsajūtu?
Katrs cilvēks visticamāk kaut reizi dzīvē sev ir uzdevis jautājumu, kā kļūt laimīgam.
Psiholoģiskā un subjektīvā labklājība ir plaši pētītas dažādās psiholoģijas jomās, visbiežāk pozitīvās psiholoģijas virzienā. Daudzi pētnieki ir mēģinājuši definēt, kas tad ir laimes un labklājības izjūta. A. Kempbels 1976. gadā uzskatīja, ka apmierinātība ar dzīvi atspoguļo cilvēka uztverē atstatumu līdz personīgo mērķu realizācijai – cik tālu vai tuvu cilvēks redz iespējas realizēt savas ieceres. Savukārt N. Bredberns uzskatīja, ka labklājību veido balanss starp negatīvajām un pozitīvajām emocijām. Viņu galvenokārt interesēja, kā cilvēki tiek galā ar ikdienas grūtībām. Rodžers (Roger, 1961) saviem pētījumiem veltīja aptuveni 60 gadus un visbeidzot psiholoģisko labklājību apzīmēja ar izdevušos dzīvi. Viņš ticēja, ka katram ir jātiecas kļūt par harmoniski funkcionējošu personu, kura ir atvērta pieredzei, tic sev un pilnveidojas savas dzīves laikā.
Psiholoģijas profesore Kerola Rifa savos agrākajos pētījumos (Ryff, 1989) identificēja psiholoģiskās labklājības pamataspektus: autonomiju, prasmi īstenot ikdienas vajadzības, pozitīvas attiecības ar citiem, dzīves mērķa izjūtu, personības izaugsmi un sevis pieņemšanu. Rifa koncentrējās uz psiholoģiskās labklājības definēšanu un izmērīšanu. Darba rezultātā viņa nonāca pie 6 laimes pamatprincipiem.
Seši laimes pamatprincipi
Katrs princips izpaužas divējādi – kā izteikta apmierinātības vai neapmierinātības izjūta.
Sevis pieņemšana
Apmierinātības izjūta
Pozitīva attieksme pret sevi, sevis dažādo īpašību (pozitīvās un negatīvās) apzināšanās, pagātnes pieredzes pozitīva izjūta.
Neapmierinātības izjūta
Neapmierinātība ar sevi, vilšanās pagātnes notikumos, neapmierinātība ar kādu no piemītošajām īpašībām, vēlme būt citādākam nekā ir pašlaik.
Pozitīvas attiecības ar citiem
Apmierinātības izjūta
Siltas, apmierinošas, uzticības pilnas attiecības ar citiem, ņem vērā citu vajadzības, ir spējīgs uz citu cilvēku izpratni, emociju paušanu un tuvību attiecībās, izprot attiecību mijiedarbības pamatprincipus.
Neapmierinātības izjūta
Vēsas attiecības ar citiem, grūtības būt atvērtam un maigam, raizes par citiem, izolētības izjūta, augsts stresa līmenis tuvās attiecībās.
Autonomija
Apmierinātības izjūta
Izteiktas spējas pieņemt lēmumus par savu dzīvi, neatkarība, spējas stāties pretim sabiedrības spiedienam, uzvedību regulē iekšējie mērķi un nodomi.
Neapmierinātības izjūta
Vēlme atbilst citu cerībām un gaidām, citu vērtējumi un spriedumi ietekmē svarīgu lēmumu pieņemšanu, pakļaujas sabiedrības spiedienam.
Prasmes īstenot ikdienas vajadzības
Apmierinātības izjūta
Ir prasmes organizēt ikdienas notikumus savā dzīvē, efektīvi izmanto dzīves dotās iespējas, ir spējas izvēlēties vai radīt apstākļus personisko vajadzību apmierināšanai.
Neapmierinātības izjūta
Grūtības organizēt savu ikdienu, izjūta, ka nav spējīgs ietekmēt vidi ap sevi, vāji izmanto dzīves sniegtās iespējas.
Dzīves mērķa izjūta
Apmierinātības izjūta
Jēgas esamība un virziena izjūta dzīvē, uzskats, ka jēga ir gan pagātnei, gan nākotnei, ir mērķi un iemesli dzīvot.
Neapmierinātības izjūta
Dzīves jēgas neesamība, maz dzīves mērķu, nav dzīves virziena izjūtas, nesaskata dzīves pagātnes jēgu, nepastāv uzskati, kas piešķir dzīvei jēgu.
Personības izaugsme
Apmierinātības izjūta
Izjūta par nepārtrauktu pilnveidošanos, saredz savu izaugsmi, ir atvērts pieredzei, ir izjūta par savu spēju izmantošanu, palielina sevis apzināšanos un pilnveidojas.
Neapmierinātības izjūta
Personīgās stagnācijas izjūta, izjūt garlaicību un neieinteresētību ikdienā, izjūta, ka nespēj mainīt savu attieksmi vai uzvedību.
Subjektīvā labklājība, pēc zinātnieku domām, ir līdzsvara punkts starp cilvēka resursiem (spējām un talantiem) un dzīves izaicinājumiem (grūtībām un sarežģījumiem).
Katru reizi, kad cilvēks sastopas ar izaicinājumu, viņa izaicinājumu un resursu sistēma nonāk disbalansa stāvoklī un cilvēks ir spiests pielāgoties situācijai, izmantojot savas spējas un talantus, lai pārvarētu grūtības, atrisinātu situāciju. Būtībā stabila psiholoģiskā labklājība nozīmē to, ka atbilstoši cilvēka psiholoģiskajām, sociālajām un psihiskajām iespējām ir nepieciešami noteikti līdzīga veida izaicinājumi. Ja izaicinājumi ir pārāk lieli, labklājības izjūta zūd, jo ir izjaukts balanss. Tāpat izaicinājumu trūkums noved pie „stagnācijas”, kas atkal novestu pie disbalansa.
Tas liek secināt, ka katram cilvēkam piemīt unikāls resursu kopums, kas nosaka, vai uzdevums, ar kuru cilvēks sastopas, ir ikdienas rutīna, izaicinājums vai risks. Tādā veidā cilvēks ir tas, kurš pieņem lēmumu un izvēlas, kam dot priekšroku, paverot sev iespēju kļūt meistarīgam un efektīvam savā dzīvē.
Laime nav kaut kas, kas vienkārši notiek – tas ir radīts, kultivēts un pašrocīgi sasniegts stāvoklis. Šāds skatījums nodod atbildību par personīgo labklājību katra paša rokās, mācot, ka, paaugstinot savas prasmes vai izaicinājumu līmeni, cilvēks ir spējīgs kontrolēt kopējo līdzsvara stāvokli.
Ja šis raksts rezonēja ar Tevi, aicinu uz sarunu.
Pieteikties konsultācijai