Līdzatkarība – paaudžu mantojums

Kas ir līdzatkarīgas attiecības? Kā tās veidojas? Kādas grūtības tās nes sev līdzi? Kā sevi pasargāt no iekrišanas līdzatkarīgu attiecību tīklos? Visus šos jautājumus esmu uzdevusi sev pati, jo būtībā 98% no sabiedrības skar šis jautājums – līdzatkarīgas attiecības ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kura no paaudzes paaudzē tiek nodota caur ģimenes audzināšanas metodēm un savstarpējām attiecībām ģimenē.

Līdzatkarība veidojas kā sekas nepabeigtam bērna psiholoģiskās atdalīšanās procesam bērnībā (aptuveni līdz 12 gadu vecumam). Lai bērns veiksmīgi “psiholoģiski piedzimtu”, ir nepieciešams, lai dzīves pirmajās 24 stundās starp māti un bērnu, kā arī starp tēvu un bērnu izveidotos saikne – bērns tiek ņemts rokās, glāstīts, mīļots. Ja saiknes izveidošanās šajā laikā ir traucēta, to iespējams izveidot arī vēlāk, taču tas prasīs vairāk laika un enerģijas no vecāku puses.

Galvenā doma – sākotnēji vecākiem ir veiksmīgi jāpievienojas bērnam, apmierinot tā fiziskās un emocionālās vajadzības, un līdz 6 gadu vecumam pakāpeniski jāatvienojas, dodot lielāku patstāvību. Tā turpinās bērna psiholoģisko izmēģinājumu fāze, kur bērns brīvi eksperimentē ar tuvību un attālumu attiecībās.

Ja šajā procesā rodas grūtības ar pievienošanos vai atvienošanos, veidojas līdzatkarības fenomens. Vecāku trauksme bērna pievienošanās brīdī vai atdalīšanās stadijā bieži vien rada pretrunīgus vēstījumus, kas traucē bērna normālai attīstībai.

Pieaugušā vecumā tas bieži izpaužas kā vēlme uzņemties nesamērīgi lielas rūpes par otra vajadzībām, jo pretējā gadījumā parādās trauksme, ka partneris pametīs vai vilsies. Šī trauksme bloķē iespēju paust patiesās jūtas. Pretstats šim ir savstarpēji atkarīgas attiecības – sadarbība, kur abi partneri spēj parūpēties paši par sevi un dala pienākumus, par tiem iepriekš vienojoties.