Panikas lēkmes tuvplānā

Kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem fizioloģiskā līmenī daba tā ir iekārtojusi, ka ikviens cilvēks uz augstu stresu reaģē vai nu uzbrūkot, vai bēgot. To nosaka cilvēka smadzeņu uzbūve. Cīņas vai bēgšanas trauksmes poga, kas ir pamatā panikas lēkmes fizioloģijai, nostrādā ķermenī tad, kad cilvēks ir saskāries ar tam pietiekoši lielu stresoru.

Kad psiholoģiskais spiediens kļūst pārāk liels, smadzenes sūta trauksmes signālu hipotalāmam – smadzeņu daļai, ko sauc arī par primitīvajām (neracionālajām) smadzenēm. Tās ir mantotas no agrīnajiem senčiem, kad cilvēki dzīvoja alās un, satiekot tīģeri, bija tikai divas funkcijas – uzbrukt un nogalināt zvēru vai ņemt kājas pār pleciem un glābties bēgot. Tā ir smadzeņu daļa, kura reaģē tīri uz emocijām un instinktiem; ja tā ieslēdzas, veselais saprāts vairs nestrādā.

Tad aktivizējas nervu sistēmas daļa, kas atbild par organisma noskaņošanu darbībai. Tas nodrošina milzīgu enerģijas pieplūdumu organismā: asinīs tiek izmesta glikoze, ieslēdzas virsnieres, vairogdziedzeris un hipofīze, izmainās hormonālais līmenis. Visas reakcijas notiek dažu sekunžu laikā.

Mūsdienās mums vairs nav jācīnās ar zvēriem, taču par uzbrucējiem ir pārvērtušies nikni priekšnieki, citi ceļu satiksmes dalībnieki, dusmīgi partneri. Šīs situācijas mūs neapdraud tādā mērā, ka mums būtu jāizdzīvo, taču fizioloģiskais mehānisms darbojas ar tādu pašu spēku, it kā draudētu dzīvības briesmas. Primitīvajām smadzenēm nav loģikas – ja ir saņemts signāls, tiek palaista ķermeņa reakcija.

Trauksmes mehānisms tiek palaists atkarībā no nervu sistēmas tipa. Uzvedību stresa situācijās bērns iemācās no vecākiem; tas ir izstrādājies paradums, kas darbojas automātiski. Taču, apzināti piedomājot, cilvēki to var mainīt, liekot lietā jaunus reaģēšanas veidus. Panikas lēkmes biežums var būt no reizes dienā līdz dažām reizēm gadā.

Visbiežāk no panikas cieš cilvēki 18–40 gadu vecumā, retāk jaunāki vai vecāki, ļoti reti pēc 65 gadu vecuma. Dzīves laikā no panikas lēkmēm cieš 2 līdz 4 cilvēki no katriem 100. Biežāk cieš sievietes; vīrieši nepatīkamos simptomus arī izjūt, taču retāk un neaktīvāk meklē palīdzību.

Ar laiku cilvēks var sākt izolēties no apkārtējiem, lai izvairītos no, viņaprāt, panikas izraisītājiem – izvēlas mierīgākas nodarbošanās, izvairās no noteiktām vietām un situācijām. Tas mazina dzīves kvalitāti, taču ir svarīgi atcerēties: panikas lēkmes laikā cilvēks nevar nomirt.

Par visefektīvākajām metodēm panikas lēkmju profilaksei tiek uzskatītas kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) darba tehnikas.